Antitrombīns III

Antitrombīns III ir galvenais antikoagulants asinīs. Tas novērš pārmērīgu recēšanu (koagulāciju) asinsvados, precīzāk, bloķē recēšanas faktorus: trombīnu, plazmīnu, kalikreīnu u.c. Saistoties ar heparīnu, antitrombīna III darbība ievērojami palielinās. Lai heparīns darbotos kā antikoagulants ir nepieciešams antitrombīns III, tāpēc antitrombīna trūkums var būt par iemeslu neefektīvai heparīna terapijai. Asins analīzē tiek novērtēta antitrombīna koncentrācija un funkcionālitāte. Šī analīze tiek veikta, lai noteiktu cēloņus pārmērīgai asins recēšanai, kas ir dzīvībai apdraudošs stāvoklis. Ja antitrombīna līmenis ir zem normas, pacientam ir paaugstināts vēnu trombozes un embolijas risks.
Teorētiski, augsts antitrombīna līmenis var izraisīt asiņošanu, bet klīniski šis efekts nav izteikts.

• Dziļo vēnu tromboze, trombembolija (biežāk plaušu artērijas trombembolija), flebīts (vēnu iekaisums).
• Antitrombīna III iedzimts deficits (1. un 2. veida).
• Iegūts antitrombīna deficīts.
• Heparīna terapijas monitorings.

• Pirms analīzes pacienta sagatavošanās nav vajadzīga.
• Dažas zāles var ietekmēt analīzes rezultātus. Ziņojiet savam ārstam par medikamentiem, ko lietojat. Patstāvīgi atcelt terapiju nedrīkst.

 Pazemināti rādītāji un to iespējamie cēloņi:

• Iedzimts antitrombīna deficīts III

Antitrombīna deficīts var būt iedzimts vai iegūts (attīstās sekundāri pie aknu cirozes, nefrotiska sindroma, audzējiem u.c.).
Pacientiem ar antitrombīna III deficītu ir nepieciešama dziļo vēnu trombozes profilakse.

It īpaši viņiem ir paaugstināts trombu risks pēc operācijām, plašām traumām, sievietēm arī grūtniecības laikā. Tiek ordinēti antikoagulanti: varfarīns u.c.
• DIK sindroms (desiminēta intravazālas koagulācijas sindroms)
• Ķīmijterapija ar aspargināzi.
• Aknu slimības (ciroze).
• Nefrotiskais sindroms.
• Metastātiskie audzēji.
• Heparīna terapija.
• Plašas traumas, apdegumi.
• Pēdējie grūtniecības mēneši vai estrogēnu lietošana (perorālie kontraceptīvie līdzekļi).
• Pēcoperācijas periods.
• Šoka stāvoklis.