Vai visas analīzes jānodod tukšā dūšā?
Kopējais laboratoriskā izmeklējuma veikšanas process tiek iedalīts trīs nosacītos un savstarpēji saistītos posmos: pirms izmeklēšana, izmeklēšana un pēc izmeklēšana. Katrā no šiem posmiem pastāv noteikti faktori, kas var ietekmēt atbilstoši “pareizu” rezultātu iegūšanu, ko vienkāršāk var uztvert, kā noteiktā posma kļūdas. Pēc pasaules zinātniskās literatūras datiem, vislielākais, tā saucamo, kļūdu skaits ir sastopams tieši pirms izmeklēšanas posmā (līdz pat 70 % no visām ar laboratoriskā izmeklējuma veikšanas saistītām kļūdām). Šis posms sevī ietver visas tās darbības (atbilstoša laboratoriskā izmeklējuma izvēle, pacienta sagatavošanās u.c.), kas ir saistītas pirms testēšanas uzsākšanas. Kā viens no ne mazāk būtiskiem faktoriem ir atbilstoša pacienta sagatavošanās pirms laboratorisko izmeklējumu jeb analīžu nodošanas, īpaši, ja tiek domāts par “tukšās dūšas” nozīmi. Būtiski ir atcerēties, ka ne visiem izmeklējumiem ir nepieciešams, lai tos pacients nodod tukšā dušā un tomēr lielākai daļai no ikdienas laboratoriskiem izmeklējumiem tas būtu ļoti rekomendējams, jo tas var tieši ietekmēt ļoti daudzu izmeklējumu rezultātus, kas var mainīt priekšstatu par pacientu tā brīža patieso stāvokli. Pastāv uzskats, ka 12 stundu atturēšanās no maltītes nodrošina kvalitatīvu rezultātu iegūšanu tādām izmeklējumu grupām, kas ir saistītas ar aknu un citu fermentu rādītājiem, lipīdiem, glikozes regulāciju, elektrolītiem, hematoloģiju (piemēram, dzelzs rādītājs), nieru testiem (piemēram, urīnviela). Papildus tam, nebūtu vēlams nodot analīzes, ja vien tas ir iespējams, brīžos, kad organismi ir atūdeņojies jeb dehidratējies, jo tas var ietekmēt, piemēram, elektrolītu (nātrijs, kālijs u.c.) patiesā līmeņa raksturošanu organismā. Taču to nevajadzēju kompensēt ar kafijas, tējas, saldinātiem vai ar citu dzērienu (piemēram, sulas, kas satur pastiprinātu sāls daudzumu) lietošanu, kas arī var būtiski ietekmēt laboratorisko izmeklējumu rezultātus. Tāpēc neliela ūdens daudzuma lietošana pirms laboratorisko izmeklējumu veikšanas ir piemērojama.

Vai tad, ja nepieciešams veikt papildu analīzes, tās vienmēr jānodod atkārtoti?
Katram laboratoriskam izmeklējumam ir noteikta uzglabāšanas temperatūra un laiks pēc testēšanas jeb analīzes veikšanas, kas paredzēts parauga stabilitātes nodrošināšanai atbilstoši ņemšanas brīdim. Medicīniskās laboratorijās ikdienas praksē pastāv situācijas, kad ārstam ir nepieciešams papildus veikt kādu laboratorisku izmeklējumu. Šādās situācijās ārsts informē atbilstošu medicīnas laboratoriju, kas, savukārt, novērtē iespējamību veikt noteiktu laboratorisku izmeklējumu atbilstoši kvalitatīvas testēšanas nodrošināšanas priekšnosacījumiem. Ja noteiktu laboratorisko izmeklējumu tomēr, nav iespējams veikt, tad medicīniskās laboratorijas darbinieks informē ārstu par papildus materiāla paņemšanas nepieciešamību.

Vai var salīdzināt dažādās laboratorijās veiktas analīzes?
Viennozīmīgi uz šo jautājumu rast atbildi ir sarežģīti, jo mūsdienu medicīnas laboratorijas laboratoriskos izmeklējumus nodrošina ar dažāda veida analizatoriem, kuru pamatā pielietoto metožu principi, no vienas puses, var būt līdzīgi vai pat vienādi, no otras puses – būtiski atšķirties ar dažādiem raksturojošiem statistiskiem rādītājiem, kas kopumā nozīmē to, ka, piemēram, pacientus ar dinamisku novērošanu rekomendējams orientēt uz noteiktu medicīnas laboratoriju, lai rezultātu interpretācija nesarežģītu diagnozes uzstādīšanas, slimības gaitas novērtēšanu vai ārstēšanas stratēģijas izvēli.

Kā pareizi savākt urīnu - no rīta pēc piecelšanās vai tomēr uz vietas laboratorijā?
Urīna savākšanas tehnikas priekšnosacījumi un nepieciešamais konteiners ir lielā mērā atkarīgs no nepieciešamā laboratoriskā izmeklējuma. Piemēram, klasiskai ķīmiski fizikālai urīna analīzei (ar testa strēmeli) vai mikrobioloģiskai testēšanai rekomendē nodot rīta urīna, tā saucamo, vidējo porciju, kas ir pietiekami informatīva šādiem izmeklējumiem. Tā pieprasa rūpīgu sagatavošanos un ārstu rekomendāciju ievērošanu, kā arī materiāla savākšanu noteiktā konteinerā, kur katram ir sava loma parauga stabilitātes un kvalitatīvas testēšanas nodrošināšanai. Protams, ir situācijas, kas pieprasa neatliekamu paraugu savākšanu, kas kā ietekmējošais faktors arī tiek ņemts vērā vēlākai rezultātu interpretācijai.

Kā var salīdzināt laboratorijas analīzes un ekspresanalīzes? Vai cukura līmenis laboratorijā ir atšķirīgs tāpēc, ka glikometrs ir neprecīzs? Ko darīt?
Zinātniskā medicīniskā literatūrā var sastapt dažādus viedokļus vai vērtējumu saistībā ar glikozes līmeņa noteikšanu, izmantojot ekspresanalīzes jeb pašpārbaudes testu, īpaši salīdzinājumā ar medicīnas laboratorijās izmantojamām metodēm. Pašpārbaudes testi nav paredzēti diabēta slimības uzstādīšanai vai izslēgšanai un tomēr tie ir pietiekami informatīvi neatliekamos brīžos, apskates brīžos pie ārsta, ja ir aizdomas par diabētu, kā arī glikozes līmeņa paškontrolei tiem pacientiem, kuriem jau ir noteikta diabēta saslimšana, taču pie nosacījuma, ja ir ņemti vērā visi ražotāja un vispārīgi noteikti pareizas glikozes līmeņa noteikšanas priekšnosacījumi, jo, kā ikviena laboratorijā izmantotā metode, arī paškontroles metode paredz noteiktus sagatavošanās posmus, kas ir saistīti ne tikai ar paša pacientu sagatavošanos, bet arī iekārtas un testa strēmeļu sagatavošanas un izmantošanas kvalitatīvu novērtēšanu. Papildus tam, atkarībā no ražotāja tehniskās specifikācijas, glikozes līmeņa noteikšanas jutīgums un specifiskums var būtiski atšķirties no tiem, kas ir paredzēti, medicīnas laboratorijā izmantotām metodēm, kas var ietekmēt tālākās piemērotas pacienta aprūpes nodrošināšanai. Tāpēc būtiski atcerēties, ka jebkurai metodei ir savs mērķis un izvērtējums.

SIA "Centrālā Laboratorija" laboratorijas vadītājs Uģis Bērs.